Baltās pārdomas

Šod… Nu jau vakar vakarpusē, no mājas izlienot, sapratu, ka ziema beidzot iestājusies. It kā auksts, bet, nez, iebraucot Rīgas centrā, tiešām, kā par brīnumu- nedaudz, bet turās sniegs! Galu galā, es tak ziemas bērns esmu un, kas tā par lietu- ja ir ziemas, tad ir jābūt sniegam un tādām lietām.

Ieraugot sniegu, nedaudz nāk prātā bērnības atmiņas, kad šļūkājām ar pannām, plēvēm un ragavām no kalna. Liekas, ka pilnīgi tas viss nesen vien bijis un vienā acumirklī pagaisis. Ziniet, ir daudz jautājumu, kas liek aizdomāties. Kāds tuvs cilvēks man kādreiz teica, ka kļūstot vecākam, laiks sāks skriet vēja spārniem un tiešām, sāku saprast, ka tas tā patiesībā arī ir. Kur paliek laiks? Kurp aizjoņo?

Reizēm gribas, lai kāds izgudro kādu laika mašīnu, ka varētu atgriezties atpakaļ, jo bērnībā viss tāds daudz tuvāks un mīļāks bija, bet tagad- diemžēl, pat dzīvojot un strādājot zem viena jumta, vairs viens otru nepazīstam. Bet, no otras puses, reizēm varbūt tā arī labāk- dzīvot šodienai, neskatīties atpakaļ, taču… [nopūta un smaids reizē] siltas atmiņas vienmēr paliks. Ne tā, draugi?

Galu galā, katrā taču joprojām mīt kāds vēl mazs, mazītiņš “es”, kas vēlas priecāties par to visu, kas ir apkārt, kaut arī par sniegu, kas sasnidzis. Un vēl kas- nezinu, bet man tāds garīgais, ka vēlos samīļot katru, kas blakām! Nu, vismaz, lai siltāk!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: