Dooh… :-p
Advertisements
Fotomirklis
#darbavieta
Varbūt…
Nolēmu, ka varbūt jāturpina iesāktais…
Uzmanību, tiem, kas vēl netika painformēti!
Tiem, kas vēl joprojām ir parakstījušies uz manu oriģinālo RSS avotu – https://krist2ps.wordpress.com/feeds … lūdzu, nomainiet datu plūsmu uz http://feeds.feedburner.com/krist2ps– tas tiem, kas vēlas turpināt lasīt mana bloga ierakstus, jo, jau kādu laiku mana bloga jaunā adrese ir…
http://krist2ps.nee.lv
Sīkāks info šeit!
Atkal par nekurieni punkts el vē
Veselības ministrija brīdina…
…, ka Jaunā gada sagaidīšana var izraisīt veselīgu miegu! Tāds novēlots sveiciens vēl vecajos Ziemassvētkos!
Baltās pārdomas
Šod… Nu jau vakar vakarpusē, no mājas izlienot, sapratu, ka ziema beidzot iestājusies. It kā auksts, bet, nez, iebraucot Rīgas centrā, tiešām, kā par brīnumu- nedaudz, bet turās sniegs! Galu galā, es tak ziemas bērns esmu un, kas tā par lietu- ja ir ziemas, tad ir jābūt sniegam un tādām lietām.
Ieraugot sniegu, nedaudz nāk prātā bērnības atmiņas, kad šļūkājām ar pannām, plēvēm un ragavām no kalna. Liekas, ka pilnīgi tas viss nesen vien bijis un vienā acumirklī pagaisis. Ziniet, ir daudz jautājumu, kas liek aizdomāties. Kāds tuvs cilvēks man kādreiz teica, ka kļūstot vecākam, laiks sāks skriet vēja spārniem un tiešām, sāku saprast, ka tas tā patiesībā arī ir. Kur paliek laiks? Kurp aizjoņo?
Reizēm gribas, lai kāds izgudro kādu laika mašīnu, ka varētu atgriezties atpakaļ, jo bērnībā viss tāds daudz tuvāks un mīļāks bija, bet tagad- diemžēl, pat dzīvojot un strādājot zem viena jumta, vairs viens otru nepazīstam. Bet, no otras puses, reizēm varbūt tā arī labāk- dzīvot šodienai, neskatīties atpakaļ, taču… [nopūta un smaids reizē] siltas atmiņas vienmēr paliks. Ne tā, draugi?
Galu galā, katrā taču joprojām mīt kāds vēl mazs, mazītiņš “es”, kas vēlas priecāties par to visu, kas ir apkārt, kaut arī par sniegu, kas sasnidzis. Un vēl kas- nezinu, bet man tāds garīgais, ka vēlos samīļot katru, kas blakām! Nu, vismaz, lai siltāk!
